Pirms pāris dienām noskatījos Sintijas video, kur šamā stāsta par saviem pirkumiem iekš “Drogas” veikaliem. Man video ļoti patika! Ja interesē, tad to var noskatīties spiežot šeit. Es pie video atstāju komentāru, ka man tas ļoti patīk un pilnīgi pašam gribās ko tādu filmēt. Vai vajag? Es nezinu. Visu to vlogošanu vieglāk būtu sākt kopā ar kādu, bet tas jau ir cits stāsts, kuru pašlaik atstāsim nākotnei. Sintija atbildēja uz manu komentāru, ka ļoti gribētu redzēt video, kurā pastāstu par NYX FACE AWARDS. Par ideju atrašanu sevī ,par video tapšanu un tādā garā. Video nefilmēšu, bet īsu (pašlaik vismaz tā liekas) rakstiņu gan uzrakstīšu, jo liekas, ka tas būs tāds kā trekns punkts šai epopejai.

Sākšu ar to, ka savu pieteikuma veido uzfilmēju, nosūtīju un būtībā par visu šo pasākumu uz pāris dienām aizmirsu. Sākumā mazliet padomāju, vai vispār iesūtīt, bet labi vien ir, ka iesūtīju, jo tiku nākamajā kārtā. Pieteikuma video tēls bija liela improvizācija. Mājās bija zila parūka. Apsēdos un sāku krāsot savu seju. Nekādas plānošanas, visam ļāvu ritēt organiski.

Ar nākamajiem video bija mazliet savādāk, jo katru reizi tika dota tēma. Pirmā uzdevuma tematika bija dabas dieviete. Nedēļu padomāju, kas es gribētu būt. Palasīju grāmatas un maziņš koncepts bija gatavs. Daba manā uztverē nav puķītes, taureņi un tāda veida lietas, kuras manai personībai īsti nemaz nepiestāvētu. Daba ir maģija un maģija ir ļoti plaši stiepjams jēdziens. Apsēdos pretī kamerai, ar pāris “vīzijām” savā prātā un sāku atkal krāsot seju. Bez liekas plānošanas, brīvā stilā. Ja visu procesu padara par dabisku spēli, tad visi pārējie video elementi atnāks pie tevis paši. Uzfilmēju Hekati, nosūtīju un atkal aizmirsu par visu šo pasākumu.

Pēc pāris dienām instagram aktivizējas un tieku atkal nākamajā kārtā. Nākamās kārtas uzdevums bija zemūdens radījumi. Šīs tēmas ietvaros sāku sevi mocīt ar pārlieku domāšanu un plānošanu, bet tas nekam īsti neder. Vismaz man tas neder. Izvēlējos saglabāt savu vīrišķo dzimumu un tasīt nāriņu puiku. Tēls vienkāršs, bet man patīk visu pagriezt mazliet tumšākās noskaņās, tāpēc izdomāju, ka būšu toksiskais nāriņu puika. Ūdens piesārņojums un tāda veida globālas katastrofas nav laba lieta. Doma gatava, apsēdos priekšā kamerai un atkal sāku improvizēt uz savas sejas. Šajā tēlā, vienīgās pārdomātās grima detaļa bija “rētas”, kuras veidoju ar sarkanas dzijas un pva līmes palīdzību un zvīņas, kuras veidoju ar vecu tīkliņzeķu asistēšanu. Iznākums man patika. Ievadam un video beigām veidoju piesārņota ūdens efektu. Tam izmantoju caurspīdīgu trauku ar ūdeni, smiltis, dažus akmeņus un pašai “naftai” izmantoju melno sejas masku (to vājprātīgo, kas tīra poras), kura saskarsmē ar ūdeni ļoti efektīgi kustējās un peldēja. Izskatījās pietiekoši slimīgi, lai man patiktu! 🙂 Video nosūtīju un arī mazliet aizmirsu par visu šo pasākumu, jo likās, ka tālā taču netikšu, bet tiku! Tiku lielajā finālā!

Sajūtas bija patīkamas, bet šeit sākās apjukums, jo sapratu, ka man būs jāiet uz fināla pasākumu. Un tas manī izraisīja bailes un paniku. Šie divi prāta stāvokļi spēj aptumšot prātu un visām idejām nozust, kas nav labi, jo fināla uzdevuma tēma bija “dzīve”. Šoreiz noteikumi bija savādāki. Jāveido divu minūšu gara īsfilma, kurā parādi kādu savas dzīves sastāvdaļu ar grima palīdzību. Ideja dzima ļoti ilgi, bet pirmā doma palika nemainīga. Gribēju lielāko daļu video melnbaltu, jo man vienmēr ir simpatizējušas melnbaltas fotogrāfijas un arī melnbalts kino ir ļoti šarmants. Šķiet, ka arī lielāku uzsvaru liku uz īsfilmu, nekā uz grimu un šī konkursa ietvaros tā laikam bija maza kļūdiņa, bet es neko nenožēloju, jo uzfilmēju to, kas man patīk un tas arī ir galvenais. Dzīvē vispār jādara tikai tas, kas patīk, jo citādi jau tā nav dzīve, bet tāda teātra spēlēšana, no kura īsti negūsti nekāda veida baudu.

Video uzfilmēju/samontēju un nosūtīju dienu pirms iesūtīšanas termiņa. Un uz pāris dienām uzelpoju. Uzelpošana tik tiešām bija uz pāris dienām, jo ļoti ātri pienāca fināla pasākums. Līdz pat pēdējam momentam galvā bija doma, ka varētu neiet. Nav ko sevi mocīt! Bet es saņēmos, es to izdarīju! Es aizgāju, uzkāpu uz skatuves, un nenomiru! 😀 Bet sajūtas tiešām bija tādas, ka varētu arī nomirt…

Pārējo finālistu video skatījos ar lielu prieku (visiem tie bija ļoti koši un iespaidīgi), jo tiešām varēja redzēt, ka uzvara pasākumā viņiem ir bijusi ļoti, ļoti nozīmīga. Man jau tā vairāk bija spēle ar sevi, pieredzes iegūšana un dažu savu iekšējo dēmonu pārvarēšana.

Uzvara man nevienā mirklī nebija svarīga. Un tas labi. Ja uzvara man būtu bijusi svarīga, tad, iespējams, nemaz tik tālu šajā pasākumā nebūtu ticis.

P.S

Liels, liels paldies konkursa organizatoriem, sponsoriem un visiem cilvēkiem, kuri bija man līdzās šī pasākuma ietvaros. Ļoti novērtēju! Personīgs paldies Sandrai, Martai, Pēterim, Ievai un, un vēl daudziem. Liela bučāā!!

P.P.S

Šī tiešām būs pēdējā reize, kad rakstu par šo pasākumu, šiem video un tādā garā! Es zinu, ka ir jau mazliet par daudz. 😀